Joana Rautenfelda lieta.

Joana Rautenfelda lieta.

Pērnaja augustā zv. Adv. Truhards kā viņa mātes pilnvarnieks iesniedza Rīgas apgabaltiesai lūgumu, atzīt Rautenfeldu par vājprātīgu. Lūgumā aizrādīts, ka Rautenfeldu ģimenē nervu slimības esot iedzimts un tā Joans Rautenfelds sirgstot ar lieluma un vajāšanas māniju. Tam par pierādījumu pienes, ka Rautenfelds licis izgatavot priekš sevis kuverus ar uzrakstu „ Rožu un maizes tirgotajs” un ka viņš nēsājot pie sevis revolveri. Bez tā Truhards pienesis Dr. Sokolova un Reifaldenhemes ārsta Rema apliecību, kurā Rautenfelds aprādīts par nenormālu. Joprojām tiesai nodotas dažas Rautenfelda vēstules no Reifaldenhemes dažiem rīdzeniekiem, kurās starp citu teikt ka Anglija gatavojoties uzbrukt Vācijai. Rīgas apgabaltiesa izsauca pērnajā septembrī par eksportieri Vidzemes guberņas ārsniecības inspektora palīgu Dr. Aļeksejevu un pilsētas ārstus Toržicku ar Blumenavu, bet par Rautenfelda aizstāvi Aļejņikovu. Pie tiesas pievests, Rautenfelds izskaidroja , ka rakstot par Anglijas uzbrukumu Vācijai viņš atradies zem hipnotisma un tagad atzīstot ka rakstījis muļķības. Visus Truharda motīvus viņš spoži apgāž ar apdomīgām atbildēm. Kādā vēsyulē viņš bija rakstījis, ka viņa tagadējā sieva (Kuģeniek) esot Keizarienes Katrīnas I cilts. Pie tiesas viņš to apstiprina, aprādīdams vēsturiskās ziņas, pēc kurām Katrīna I bijusi latviete. Kā Aļejņikovs aizstāvēja Rautenfeldu, par to vēl trūkst ziņu. Ārsti – eksperti turpretīm atsakās dot spriedumu par Rautenfelda gara stāvokli, aizrādot, ka preikš tam vajadzīga tā pamatīga izmeklēšana un novērōšana slimnīcā. Truhards lūdz tiesu ievietot Rautenfeldu šā nolūkam Dr. Šenfeda klīnikā un nopratināt kā ekspertu pašu Šenfeldu. Tiesa piekrīt ka Rautenfeldu der izmeklēt minētā klīnikā kādu mēnesi ilgi. No tiesas Rautenfelds aizbrauca atpakaļ uz Jelgavu, tur viņš dzīvoja kopā ar sievu jau no 1910. gada un pelnijās ar stundu došanu. Tur, kā zināms, veselus 4 mēnēšus no vietas garīdzniecība pārbaudīja viņa gara stāvokli, atzina viņu par garīgi veselu un salaulāja pēc tam šā gada 9. Janvārī ar Kuģeniek; bet jau otrā dienā Truhards iesniedz Rīgas apgabaltiesai ziņojumu, ka Rautenfelds neparko neesot iedabūjāms Rr. Šenfelda klīnikā, jo tas bīstoties, ka viņu tur ieslodzīšot uz visu mūžu, bet Dr.Šenfelds esot ar mieru izmeklēt un noteikt viņa gara stāvokli ambulatoriskā kārtā, apmeklējot to viņa dzīvoklī, lai gan viens dzīvoja Jelgavā un otrs Rīgā.

Joana Rautenfelda lieta

Tiesa tam piekrita. Pie tam Rautenfelds ar sievu un dēlu bija nokļuvuši trūcīgos apstākļos un viņiem bieži piesūtītas draudu vēstules, ka viņu ar varu aizvedīšot uz Dr. Šenfelda trako namu un ieslodzīs tur uz visu mūžu. Viss pārdzīvotais, tiesa, draudi, trūkums satrieca Rautenfeldu tādā mērā, ka viņš saņēmis vienā nedēļā vien 5 draudu vēstules sasirga grūtsirdībā un naktīm murgoja. 1. Februāra naktī, kad zem viņa dzīvokļa apakšējā stāvā, prostitūcijas telpās ir ārkārtējs troksnis, mēbēļu dauzīšana un kliedziēni pēc palīdzības, viņš pa murgiem uztrukstas no miega , izlec par otrā stāva logu un ievaino galvu. Viņu paceļ bez samaņas un aizved uz pilsētas slimnīcu, bet jau otrā dienā tur ierodas viņa brālis Pauls aizved viņu uz Tabora biedrības slimnīcu. 5. Februārī pie viņa sievas ierodas Dr.Šenfelds un atprasa no viņas , vīra drēbes un mantas, bet sevišķi vērtīgo vijoli un revolveri. Viņa pieprasījumu atraida, bet viņš aizved bez samaņas slimo Rautenfeldu uz Rīgu savā vājprātīgo iestādē. Jau 10.februārī Truhards iesniedza apgabaltiesai lūgumu dot lietai tālāku virzienu, jo Rautenfelds pēdējā laikā manāmi zaudējis prātu un atrodoties kā ārprātīgs Šenfelda ārprātīgo iestādē, kur tas guļot tik slims, ka drīzi varot nomirt un, tā ka pēc viņa nāves varot rasties testaments, tad viņš lūdz tiesu uz vietas izmeklēt viņu un noteikt viņa gara stāvokli. Tiesa 22. Februārī atzīst šo lūgumu par izpildamu un kā eksperti ierodas pie Rautenfelda minētais inspektora palīgs Dr. Aļeksejevs un pilsētas ārsti Pugo ar Kašlinu. Viņi atrod Rautenfeldu nekustoši slimu. Uz vairākiem jautājumiem tas viņiem neatbild. Uz jautājumu, vai vai pazīst klīnikas ārstu, viņš atbild: „ Nikolajs”. Uz – „kas ir šis Nikolais?” viņš atbild - „ Mums ir tikai viens Nikolajs”. Ari uz daudz vēlākiem jautājumiem viņš neatbild bet gan jautā : „ kāpēc mani šeit tur?” Pie tiesas eksperti apliecina viņu par vajprātīgu (ārprātīgu) un tiesa nolemj atzīt viņu par tādu.Tiesai nebija pat ziņots, ka kā un kādā kārtā Rautenfelds ar savu sievu pārgājuši pareizticībā.Ievērojams arī tas, ka pēc civilustāva 1913 panta lieta bija izskatama Jelgavas, bet ne Rīgas apgabaltiesā, jo Rautenfelda pastāvīgā dzīves vieta bija Jelgavā.Tādā kārtā Joans Rautenfelds nokļuvis Dr.Šenfelda trako namā un viņam, kā ārprātīgam atņemtas mantošanas tiesības un līdz ar to lielā Bieriņu muiža. Dr. Šenfelda klīnikas raksti (скорбныелисты) uzrāda, ka Joans Rautenfelds gulējis tajā pirmās 4 nedēļas gandrīz bez samaņas, bet nācis pie samaņas, viņš izturējies mierīgi un padevies visiem noteikumiem un klīnikas režīmam bez kādas pretrunas; bet arvien lūdzis dot naudu viņa trūkumu cietošai sievai ar bērnu, ko apliecina pat paša Šenfelda brālis kā tiešais klīnikas ārsts. Sieva apmeklēja viņu gandrīz katru dienu un jau 21. Martā iesniedza Rīgas apgabaltiesā lūgumu, atļaut viņai izņemt to no klīnikas un apņemās uzturēt viņu, sevi un bērnu par to naudu, kuru Rautenfelda aizbildnis maksāja Šenfeldam par viņa turēšanu klīnikā, aizrādīdama, ka viņas vīrs esot satiksmē ar viņu galīgi normāls; bet Rautenfelda aizbildņa barona Freitaga Adrighovena pilnvarnieks, zv. advokāts tam nepiekrita, norādīdams, ka šī jautājumā izsšķiršanā nepiekrīt tiesai. Par Rautenfelda dzīvi klīnikā ir apliecināts, ka uztura bijusi viņam vāja un gaļa tāda, ka nebijusi ēdama, tā ka viņam bijis jāpārtiek tikai ar zupu pusdienās un ar maizi un pienu vakarinās. Ārstēšanai nekādas zāles netikušas dotas.

Pirmdien, 10.decembrī. 1912g. Nr.340. 2 lpp.

Joana fon Rautenfelda lietā nesen ziņots, ka Jelgavas apgabaltiesas izmeklēšanas tiesnesis cēlis kriminālsūdzību pret Rautenfelda kundzi, ka viņa ar dažādiem līdzekļiem piespiedusi Rautenfeldu sevi precēt un devusies ar viņu laulībā, zinot , ka viņš ir garā vajš. Tāda šī ziņa nav patiesa. Daži Rautenfelda piederīgie gan bijuši nodomājuši celt šādu sūdību un griezušies pie tā garīdznieka kas salaulāja Rautenfeldu, ar dažādiem aizrādījumiem un priekšlikumiem; bet viņiem izskaidrots, ka laulība izdarīta ne piepieši, bet pēc 4 mēnešu ilgas pārbaudīšanas ar lielu nopietnību un likumīgi, tā kā no laulības šķiršanas nevarot būt ne runas. Tā izdarītas laulības šķiršana būtu ļoti grūti izdarāma pat tajā gadījenā, ja to pats Rautenfelds prasītu. Pats Rautenfelds atrodas vēl arvien Aleksandra augstumu iestādē, lai gan eksperti atzinuši viņu par garīgi normālu. Viņu neatsvabina no turienes tāpēc, ka neesot nopratināti visi lietā uzdotie liecinieki. Bez eksperu atzinuma viņam ticis ziņots, ka viņu drīzumā izņemšot no šīs iestādes, bet tā kā tas vēl nav noticis, tad viņš par to esot stipri izmisis un sācis tik nopietni sirgt, ka tagad viņa aizstāvis iesniedzis pienācīgā vietā lūgumu, ilgāk nekavētiēs ar viņa atsvabināšanu no minētās iestādes.Pēdējā laikā viņš ļoti ilgojoties pēc savas sievas un bērniem, kurus arī jau pielaiž ik trešdienām un svētdienām.

Sestdien, 2. Februārī 1913g.Nr 33

Joans fon Rautenfelds pēc ilgākas novērošanas Aleksandra augstumu slimnčā esot, kā „Rižsk.Vestņiks”ziņo, atzīts par vājprātīgu. „Rig. Tageblatt” jau pasteidzās piebilst, ka nu visām latviešu „pasakām” būšot beigas.Mums no drošiem avotiem ziņo, ka šis mazu lapas prieks ir pāragris, jo no ļoti iespaidīgās puses ir gādāts par to, ka ir iecelta jauna ekspertīze, kas var vilkties nedēļām un novest varbūt pie pavisam cita slēdziena. Plašākas ziņas sniegsim turpmāk.