MARIJAS IELAS UPĪŠA PASĀŽA

         Klasiskā izpratnē pasāža ir virkne veikalu, kafejnīcu un restorānu, kas apmeklētāju ērtību labad apvienoti galerijā zem stiklota jumta. Rietumeiropā tās tika veidotas kā lielas un segtas gājēju ielas. Milānas Viktora Emanuēla pasāža varbūt ir pati slavenākā 19. gs. būve. Tās izmēri apmeklētājam vēl šodien šķiet iespaidīgi, jo vidēja izmēra katedrāle brīvi izvietotos šajā itāliešu "lielveikalā".
          Pasāžu formas ir ļoti dažādas, un šo nosaukumu mūsdienās bieži vien piesavinās lielo segto tirdzniecības centru īpašnieki, aizmirstot par vārda semantisko jeb jēdzienisko izcelsmi. Skanīgo franču vārdu "passage", kurš tulkojams kā savienojoša eja starp būvblokiem, katrs mūsdienu Rīgas bodnieks tulko, kā viņam izdevīgi. Tas, ko domājuši Lāčplēša pasāžas īpašnieki, dodot savam lietoto apģērbu "lielveikalam" Lāčplēša ielā 43/45, kādreizējā Poligrāfiķu nama pagrabā, šo lepno nosaukumu, lai paliek uz viņu sirdsapziņas.
         Rīgā pagaidām vienīgā ēka, kas varētu lepoties ar smalko vārdu, ir nesen tapusī Basteja pasāža ar vairāk nekā duci veikalu, kuri izvietoti trijos līmeņos - pagrabstāvā, 1. un 2. stāvā ar kopējo platību aptuveni 1500 kvadrātmetru. Tiesa gan, ir vēl dažas vietas Rīgā, kur kvartāla iekštelpā ar nelielu fantāzijas devu var sākt izjust tirdzniecības ielas gaisotni. Tā namu Brīvības un Matīsa ielu stūrī kādreiz sauca par Ozoliņa pasāžu, un pirms Pirmā pasaules kara tur pat darbojās kinoteātris "Pasāža". Vēl piecdesmitajos gados gājēji varēja saīsināt ceļu, ienirstot lielajās vārtu rūmēs... Dīvaini, ka tās joprojām slēgtas arī jaunajos tirgus saimniecības apstākļos, un tikai pielūžņotais pagalms atgādina par pagājušo godību.
        Pagaidām Rīgā bez minētā Basteja nav pasāžas, ko par tādu var nosaukt vārda tradicionālajā izpratnē. Berga bazārs vismaz ar nosaukumu nepretendē uz pasāžas lomu, bet Romanova bazārs vispār ir fikcija. Atliek apmeklēt vietu, kam šis nosaukums - ar nelieliem pārtraukumiem - ir kopš pagājušā gadsimta sākuma. Tas ir nams kvartālā starp Marijas, E. Birznieka-Upīša un Dzirnavu ielām, un tā fasādi pret Marijas ielu rotā spoži metāla burti ar lepnu uzrakstu - UPĪŠA PASĀŽA. Lielajā īres namā, līdzīgi Berga bazāram, veikali un kafejnīcas izvietojas gar caurbrauktuvi, kuru var dēvēt arī par gājēju ielu. Godīgi sakot, vēlēšanās atņemt namam pasāžas lepno nosaukumu rodas tajā mirklī, kad kājāmgājējam jāpiespiežas pie veikala skatloga, lai viņu nesabrauktu kāds spēkrats. Tiesa gan, Upīša pasāža šodien ir demokrātiskāka par Marijas ielas pretējā pusē esošo Berga bazāru gan cenu un piedāvājuma, gan uzvedības un pārējo dimensiju ziņā.
        Marijas ielas nosaukums ir slavinājums Krievijas imperatora Aleksandra II sievai. Kopš 18. gs., kad Ārrīgu sadalīja divās administratīvās daļās, tā kļuva oficiāla plebejiskās Maskavas priekšpilsētas daļa - blakus greznajai Pēterburgas priekšpilsētai. Šī robežsituācija, kā arī dzelzceļa stacijas tuvums ir bijis par iemeslu tam, ka Marijas iela zināma arī kā vieglas uzvedības sieviešu pastaigu vieta. Uz šīs ielas vienmēr atradušās vairākas viesnīcas, un pēdējos gados tieši šeit un tuvējās šķērsielās atvērti arī erotiskie veikali. Dzejnieka vārdiem sakot - "žīdu un naktstauriņu monopoliskā iela", kurai padomju vara deva slavenā Krievijas karavadoņa Suvorova vārdu. Mājā uz Lāčplēša ielas stūra, kur dzīvoja Rīgas lielākais dzejnieks urbānists, iekārtots A. Čaka muzejs, un Marijas ielas posms ārpilsētas virzienā, sākot ar Avotu ielu, ir pārdēvēts Aleksandra Čaka vārdā. Mēs zinām, ka Marijas iela arī šodien ir veikalu pilna, bet esam aizmirsuši veco rīdzinieku gudrību, ka tajos bija dikti jādiņģējas, jo pirms kara tirgotāji ebreji precei nolaida pat pusi cenas.
       Var pamatoti šaubīties, vai šāda vieta bija piemērotākā salīdzinoši greznas pasāžas būvniecībai. Noteikti ne, bet ja greznību aizvieto ar pretenzijām uz to... Nav noslēpums, ka vairumā gadījumu jaunceļamo Rīgas centra namu īpašnieki nebija tik turīgi, lai atvēzētos uz pamatīgām, lai neteiktu vairāk - grandiozām, būvprogrammām. Tieši tāpēc bankas, kas finansēja būvniecību, vispirms prasīja pierādījumus par jauno ēku rentabilitāti, baidoties no īpašnieka iespējamā bankrota. Augstās gruntsgabalu cenas un kredītu procenti spieda īpašniekus maksimāli sablīvēt apbūvi, aizmirstot par komfortu. Nereti būvniecības laikā mainījās ēkas īpašnieki. Arī Upīša pasāžas vēsture ir līdzīga.
       Ēkas būvlieta , kas aizsākta 1913. g.19. aprīlī, norāda, ka gruntsgabals pieder J. Lazdiņam un J. Reinfeldam. Īpašnieki lūdz Rīgas pilsētas Būvvaldei atļauju sešstāvu mūra ēkas celtniecībai Marijas ielā 10, 10 a, 10b. Māja paredzēta bez apdzīvojamām pagrabtelpām, un akmens darbus apņemas veikt Dāvids Davidovičs Upīts, vēlākais pasāžas īpašnieks. Upīši atšķirībā no Bergiem Rīgas kultūrvēsturē nav īpaši nozīmīgi.
       Ēkas vēsturi interesantāku dara tās autors - Aleksandrs Vanags (1873-1919). Rīgā pirms Pirmā pasaules kara latviešu investoram nebija liela latviešu arhitektu izvēle. "Rigasches Adressbuch" 1912. g. izdevumā blakus Laube Eug. Theod. gandrīz simt arhitektu un būvinženieru vidū ir tikai daži latvieši: Alksne Joh., Campe Paul, Gail Jan, Malwes Aug., Nuksch M., Pehkschen Konst., Pohle E. un Wanag Alexander. Pēdējam ir pietiekami liela pieredze, lai uzņemtos sarežģīto projektu.
       Arhitektam ēka bija jāizveido plašā un neregulāras konfigurācijas gruntsgabalā, kuram ir izeja arī uz Dzirnavu ielu. Visu teritoriju bija iecerēts apbūvēt ar ēku kompleksu, kas grupētos ap iekšējo pagalmu sistēmu. Dzirnavu ielā, kur 20. gs. sešdesmitajos gados uzcēla projektēšanas institūta "Centrosojuzprojekt" ēku, kompleksā ar pārējām celtnēm Vanags bija paredzējis "tautas namu" un kinoteātri. Arhitekta un investora plašās ieceres realizētas tikai daļēji, jo projektēšanu un būvniecību pārtrauca Pirmais pasaules karš.
       Marijas ielas "samērā šaurās fasādes sadrumstalotajā kompozīcijā izmantotas atsevišķas klasicisma stilā veidotas detaļas, taču fasāde te nav galvenais. Arhitekta talants izpaužas interesantajā, dziļumā vērstajā ēkas telpiskajā kompozīcijā. Vairākas plašas, velvētas caurbrauktuves vizuāli iekļauj ielas ainavā anfilādes veidā kārtotos iekšējos pagalmus. Caurbrauktuvju asis nav savstarpēji paralēlas, tāpēc, pārvietojoties pagalmu sistēmā, telpa aizvien paveras jaunā, gleznainā rakursā" . Akadēmiķa Jāņa Krastiņa vērtējumu papildina arhitektūras vēsturnieks, kādreizējais Vanaga līdzstrādnieks Pauls Kampe: "Upītes pasāža pieder pie Vanaga priekškara gadu labākajām būvēm. Sevišķi monumentālā caurbrauktuve, kas sniedzas caur diviem stāviem, izceļas ar savu viengabalainību un vienkāršību." Tiešām, vārtu aila ir tas simbols, kas visumā necilo ēku vērš atpazīstamu.
        Arhitekts sākotnējā variantā fasādi bija veidojis jūgendstila formās ar nacionālā romantisma iezīmēm. Savā ziņā tā ir interesantāka nekā dabā esošā, bet tolaik notiek stilu maiņa un jūgendstila vietā nāk neoklasicisms. Arhitektam jāseko laika garam, turklāt mainās arī īpašnieks. Jau nākamā gada martā jādomā, tas pats Daniels Dāvids Upīts, kurš atkal uzņemas veikt namdara un mūrnieka darbus - tagad jau sava nama būvniecībā. Viņš lūdz būvvaldi saskaņot papildu projektu, kuru arī radījis A. Vanags. Jauno fasādi arhitekts projektējis neoklasicisma stilā, vairāk izceļot logu plašo stiklojumu. Jau sākotnēji bija paredzēts, ka ēkas pirmajos divos stāvos būs veikali. Fasāde minimāli dekorēta ar pilastriem un balustrādi. Lēzeno pusloka frontonu izdaiļo apmetumā veidoti florālie motīvi.
          Aleksandrs Vanags bija ieguvis labu skolu - tā laika ievērojamais latviešu arhitekts Konstantins Pēkšēns jau 1896. g. pamana jauno studentu un uzaicina viņu strādāt birojā, bet dažus gadus vēlāk paņem savu palīgu līdzi uz Berlīni. Tur Vanags iepazīstas ar jaunbūvēm, bet cariskajā Krievijā joprojām sadzīvo modernais laikmets ar dzimtbūšanas atliekām. Savam laikam zīmīgs ir tāds dokuments kā Liezeres pagasta valdes apliecība, izsniegta Vanagam 1892. g. 29. augustā: "Pieliekot zīmogu, ar šo tiek apliecināts, ka pagasta loceklim Aleksanderam Indriķa dēlam Vanagam atļauts iestāties Rīgas Politehnikā." Tāda apliecība uz Apgaismošanas ministrijas rīkojuma bija jāiesniedz augstskolā pie zemnieku kārtas piederīgiem studentiem, lai drīkstētu studēt. Vidzemes zemnieka dēls no 1891. līdz 1897. g. studēja inženieru zinātnes, bet 1898. g. ziemas semestri - arhitektūru.
            Jaunais cilvēks izrādās talantīgs un apņēmīgs un 1902. g. Pēterpilī pats iegūst būvtiesības. Strādājot Pēkšēna birojā, Vanags sadraudzējas ar Eiženu Laubi, un 1905. gadā abi aizbrauc uz Helsinkiem, lai apskatītu turienes būves. Iespaidi ir rosinoši un tikšanās lietišķas, varbūt tādēļ Vanags apmeklē Somiju otrreiz - 1910. gadā. Vanagu uzaicina vadīt būvdarbus somu arhitektu projektētajam īres namam tagadējo Alunāna un Pumpura ielu stūrī. Pirmā nacionālā romantisma ēka Rīgā 1905. g. top ar latviešu arhitekta līdzdalību. Sekmīgā profesionālā darbība ir pamats, lai Vanags tajā pašā gadā nodibinātu savu būvbiroju - starp citu, turpat blakus Upīša pasāžai - Marijas ielā 14. Deviņos gados (1905-1914), kuros A. Vanagam Rīgā bija savs paša arhitektūras birojs, pēc viņa metiem un viņa vadībā celts liels daudzums dažādu būvju kā pilsētā, tā arī uz laukiem. Rīgā vien viņš cēlis vairāk nekā simt dzīvojamo ēku, no kurām lielākā daļa ir lielie piecstāvu īres nami. Birojā strādāja pulkvedis-leitnants Dude, zīmētāji Ratnieks, Heidemanis, Stellmahers, Kalniņš un studenti Kornets, Jānis Blaus, Verners, Ādams, Gailis un Pauls Kampe.
            Vanags ir augstas klases profesionālis, no Rīgas Arhitektu biedrības protokolu grāmatām redzams, ka kolēģi savu biedru bieži vien ievēlēja komisijās, uzticot kārtot jautājumus par būvniecības noteikumiem un arhitektu honorāriem. Rīgas Latviešu biedrībā 1907.-1908. g. viņš vadīja nodibināto tautas kursu tehnisko sekciju. Vanags daudz domā par lauku būvniecību, varbūt tās ir ieceres par tautas celtniecības pieredzes izmantošanu jaunās, pēckara Latvijas arhitektūrā. Šie manuskripti glabājas RTU Arhitektūras fakultātē un vēl gaida savu novērtējumu.
            Kara gadu trūkums spieda arhitektu 1915. g. iestāties XII armijas korpusa kara ceļu būvniecības nodaļā par tehnisko ierēdni. Viņam gan bija stipras antipātijas pret krievu ierēdņu saimniekošanu, un nu viņš varēja par to personīgi pārliecināties. Nākamajā gadā Vanags raksta no Rīgas sievai: "Mana sajūsma priekš mūsu "otrjada" ir vējā un tā man ļoti žēl. Ja ar visu to lietu tagad kaut kā salāpītu, tad tomēr šis laiks ir to labo iespaidu samaitājis un es nekad nevarēšu vairs tā iedzīvoties, kā tas bija sākumā. Te nebija personas, kas sadūrās, bet divas audzināšanas un izglītības pasaules. Un tur parādījās, ka starpība ļoti liela. Es nu vienreiz neesmu ar krievu dabu, kas vienā acumirklī salamājas un nākamā acumirklī jau bučojas. Es prasu no vainīgā atvainošanos, jeb es iešu. Negrib arī, lai es eju."
            Arhitekts iet bojā sarkanā terora apstākļos 1919. g. martā Rīgā, kad pēc kādas denunciācijas kara tiesa viņam piespriež nāvessodu. Aleksandrs Vanags tā arī nepieredz savas ieceres pilnīgu realizāciju, bet darbi turpinās bez viņa. Rīgas Būvvaldes arhīva būvlietā ēku divdesmitajos gados jau dēvē par Upīša pasāžu. Darbi notiek ar šim laikam raksturīgajām kolīzijām starp darba devēju un darba ņēmēju. Tā būvlietā var atrast vēstuli, kurā 1923. g. arhitekts E. Ādams atsakās turpināt būvdarbus un noņem no sevis atbildību par notiekošo, jo īpašnieks viņam nav samaksājis par darbu. Protams, pēc kādas, tagad jau nezināmas, vienošanās darbi tiek turpināti. Kopš 1936. g. ēkas īpašniece ir Marija Upīte, un šajā laikā notiek pārbūves darbi. Pasāžā tolaik atrodas veikali, darbnīcas, J. Rozīša grāmatu spiestuve. Padomju varas gados lielais nams "velk dzīvību", jo mazizglītotie pilsētas tirdzniecības dzīves pārvaldītāji par tādām "pasāžām", šķiet, neko nav dzirdējuši.
            Salīdzinājumā ar citur pasaulē esošām segtajām tirdzniecības galerijām Rīgas mērogi ir niecīgi un pasāžas šim nosaukumam vēl neatbilst. Tās ir par mazām, to ieseguma materiāli nav gana dižciltīgi, nemaz jau nerunājot par apgaismojumu un citiem labiekārtojuma elementiem, turklāt lietus laikā apmeklētājam jāver vien vaļā lietussargi. Un staigājot visu laiku jāskatās pa labi un pa kreisi - vai tikai nekļūsti par upuri kādam spēkratam! Kā lai to iestāsta ārzemniekam, ka pa Latvijas galvaspilsētas pasāžām braukā arī automašīnas? Nākotnē Rīgas centrā, vienā vai otrā kvartālā, gan varētu un pat vajadzētu izbūvēt ēkas ar pasāžām, tā teikt - Eiropas līmeņa galvaspilsētas statuss to prasa. Vai tā notiks, to rādīs mūsdienu Rīgas pilsētas tēvu un investoru spēja sadarboties inženierkomunikāciju izbūves un zemesgabalu īpašumtiesību jautājumos.

Vita Banga, Jānis Lejnieks